LV 
EN 
RU 
Telefons iepīkstas tieši tajā brīdī, kad brauciens šķiet vismierīgākais.
Priekšā ir taisns ceļš, satiksme plūst vienmērīgi, abas rokas ir pie stūres, un nekas neliecina par briesmām. Ekrānā parādās tikai daži vārdi. Vadītājs nodomā: “Es tikai ātri paskatīšos.”
Skatiens noslīd uz telefonu. Viena sekunde, lai saprastu, kas raksta. Vēl viena, lai izlasītu ziņu. Trešā, lai pamanītu, ka teksts turpinās. Ceturtā, lai nospiestu paziņojumu. Piektā, lai atgrieztu skatienu uz ceļa.
Vadītājam šķiet, ka pagājis mirklis.
Automobilim tas nav mirklis.
Pie 50 km/h tas šajās piecās sekundēs nobrauc gandrīz 70 metrus. Pie 90 km/h — 125 metrus. Pie 110 km/h — aptuveni 153 metrus.
Tas ir ceļa gabals, kurā var parādīties gājējs, apstāties priekšā braucošais auto, no pagalma izbraukt velosipēdists, uz brauktuves izskriet dzīvnieks vai no pretējās joslas sākt pagriezienu cits transportlīdzeklis.
Un vissvarīgākais — vadītājs šo ceļa gabalu faktiski nobrauc, to pilnvērtīgi neredzot.
Vadītāja īsais secinājums: bīstamākā telefona īpašība nav tā, ka tas aizņem vienu roku. Bīstamākais ir tas, ka tas uz dažām sekundēm aizved prom acis, domas un spēju laikus saprast, kas notiek uz ceļa.
Viena sekunde nav “nekas”
Ikdienā viena sekunde šķiet gandrīz neizmērāma. Mēs to nejūtam kā laika posmu, kurā varētu notikt kaut kas būtisks.
Braucot automobilī, laiks pārvēršas attālumā.
13,9 m
vienā sekundē pie 50 km/h
25 m
vienā sekundē pie 90 km/h
30,6 m
vienā sekundē pie 110 km/h
Pat viena sekunde, kas nepieciešama, lai paskatītos, kurš piezvanījis, pie 90 km/h nozīmē 25 metrus.
Trīs sekundes nozīmē 75 metrus. Piecas — 125 metrus.
Turklāt skatiens telefonā nav vienīgais zaudētais laiks. Pēc atgriešanās pie ceļa smadzenēm vēl jāsaprot, kas mainījies, jāatrod bīstamība un jāizvēlas rīcība.
Tāpēc piecu sekunžu novēršanās nereti nenozīmē, ka sestajā sekundē vadītājs jau pilnībā kontrolē situāciju.
Uzmanību var pazaudēt četros dažādos veidos
Runājot par telefonu pie stūres, bieži tiek domāts tikai par rokām. Ja abas rokas ir uz stūres, šķiet, ka viss ir kārtībā.
Patiesībā novēršanās var būt vizuāla, fiziska, domāšanas un dzirdes līmenī.
Vizuālā novēršanās
Acis skatās ekrānā, navigācijā, uz pasažieri vai automobiļa vadības panelī, nevis uz ceļu.
Fiziskā novēršanās
Roka atlaiž stūri, lai paņemtu telefonu, krūzi, vadu, somu vai citu priekšmetu.
Kognitīvā novēršanās
Acis var būt uz ceļa, bet domas jau ir sarunā, konfliktā, darbā vai saņemtajā ziņā.
Dzirdes novēršanās
Skaļa saruna, austiņas vai audio saturs var apslāpēt sirēnu, signālu un automobiļa brīdinājumus.
Telefona rakstīta ziņa bieži apvieno vismaz trīs novēršanās veidus reizē: acis nav uz ceļa, viena roka nav uz stūres un domas ir tekstā.
Tieši tāpēc īsziņas lasīšana ir daudz bīstamāka par vienkāršu pogas nospiešanu, lai ieslēgtu jau sagatavotu funkciju.
Ko Latvijā aizliedz likums?
Latvijā transportlīdzekļa vadītājam ir aizliegts lietot tālruni, planšetdatoru, piezīmjdatoru vai citu viedierīci, kamēr transportlīdzeklis atrodas kustībā, izņemot brīvroku režīmu.
Tas attiecas ne tikai uz sarunāšanos ar telefonu pie auss. Arī ziņas rakstīšana, sociālo tīklu pārbaudīšana, video skatīšanās, telefona turēšana rokā navigācijas vajadzībām vai citas darbības ar ierīci kustības laikā var radīt pārkāpumu.
Par šādu pārkāpumu automobiļa vadītājam paredzēts naudas sods no 25 līdz 100 eiro un viens pārkāpumu uzskaites punkts.
Svarīga robeža: likuma tiešais formulējums attiecas uz transportlīdzekli, kas atrodas kustībā.
Tas nav apliecinājums, ka telefona lietošana pie sarkanās gaismas ir laba doma. Tiklīdz rinda sāk kustēties un telefons vēl ir rokā, transportlīdzeklis jau atrodas kustībā. Turklāt aizkavēta kustības sākšana un nepamanīts gājējs var radīt bīstamu situāciju arī bez liela ātruma.
Drošākā juridiskā un praktiskā robeža ir vienkārša: ja telefons jāņem rokā, jāatrod piemērota vieta, kur droši apstāties un pabeigt nepieciešamo darbību.
Sastrēgums, lēni ritoša kolonna vai stāvēšana krustojuma rindā nav tas pats, kas droši novietots automobilis.
Brīvroku režīms ir legālāks, nevis automātiski drošs
Kad telefons ir turētājā un saruna notiek caur automobiļa skaļruņiem, fiziskā un vizuālā novēršanās parasti ir mazāka.
Taču saruna joprojām aizņem daļu smadzeņu uzmanības.
Īpaši bīstamas ir sarunas, kurās nepieciešams pieņemt lēmumu, atcerēties detaļas, strīdēties, skaidrot sarežģītu problēmu vai emocionāli reaģēt.
Vadītājs var skatīties tieši uz priekšā esošo automobili, bet nepamanīt, ka tas sācis bremzēt. Viņš var redzēt gājēju pāreju, bet neapstrādāt faktu, ka cilvēks jau sper soli uz brauktuves.
Tas notiek tāpēc, ka redzēšana un apzināta uztvere nav viens un tas pats.
Labs praktiskais noteikums:
• mierīgu, īsu zvanu var pieņemt brīvroku režīmā, ja satiksme ir vienkārša;
• sarežģītu sarunu labāk pārcelt;
• intensīvā satiksmē, krustojumā, apdzīšanas laikā vai sliktā redzamībā saruna jāpārtrauc.
Pasažieris automašīnā redz satiksmi un parasti apklust, kad situācija kļūst sarežģīta. Cilvēks otrā telefona galā ceļu neredz un var turpināt uzdot jautājumus tieši bīstamākajā brīdī.
Kāpēc paziņojumam ir tik grūti pretoties?
Tālrunis rada sajūtu, ka katrs paziņojums ir steidzams.
Ziņa var būt no ģimenes, darba, bankas, klienta vai drauga. Kamēr tā nav atvērta, smadzenes mēģina aizpildīt nezināmo un rada vēlmi pārbaudīt.
Vadītājs ne vienmēr paņem telefonu tāpēc, ka ziņa patiešām ir svarīga. Bieži tā ir automātiska, gadiem trenēta kustība.
Telefons iepīkstas. Roka pastiepjas. Ekrāns iedegas. Skatiens noslīd.
Šis ieradums kļūst īpaši bīstams uz pazīstamiem ceļiem, jo vadītājam šķiet, ka viņš jau zina, kas būs nākamajā līkumā vai krustojumā.
Taču pazīstams ceļš nenozīmē paredzamu satiksmi.
Ko trīs sekundes izdara ar apstāšanās ceļu?
Iedomāsimies automobili, kas brauc ar 90 km/h pa sausu, līdzenu ceļu.
Uz brauktuves parādās šķērslis. Pilnībā uzmanīgs vadītājs to pamana, aptuveni sekundes laikā reaģē un sāk intensīvi bremzēt.
Šajā ilustratīvajā piemērā reakcijas laikā auto nobrauc ap 25 metriem, bet bremzēšanai pie labas saķeres nepieciešami vēl aptuveni 45 metri. Kopējais apstāšanās ceļš ir ap 70 metriem.
Tagad pieņemsim, ka brīdī, kad parādās šķērslis, vadītājs trīs sekundes lasa paziņojumu.
Šajās trīs sekundēs auto nobrauc 75 metrus. Pēc tam vēl nepieciešams saprast situāciju, reaģēt un tikai tad sākt bremzēšanu.
Rezultātā tā vietā, lai apstātos aptuveni 70 metros, automobilim var būt nepieciešami ap 145 metriem.
Vēl skarbāks ir cits skatījums: uzmanīgais vadītājs šajā piemērā jau būtu apstājies, bet telefonā skatījušais vadītājs tajā pašā vietā vēl tikai sāktu saprast, kas noticis.
Navigācija ir noderīga, bet tās regulēšana braucot nav nevainīga
Daudzi vadītāji telefonu pie stūres nelieto sarakstei. Viņi tikai pārbauda karti, meklē nākamo pagriezienu vai mēģina nomainīt maršrutu.
Problēma ir tā, ka navigācijas darbība bieži prasa vairākus soļus: paskatīties ekrānā, atrast pogu, pārvietot karti, ievadīt adresi, izvēlēties rezultātu un apstiprināt maršrutu.
Tas nav viens pieskāriens. Tā var būt desmit vai divdesmit sekunžu gara uzdevumu virkne.
Drošāka navigācijas kārtība:
1. Galamērķi ievadi pirms kustības sākšanas.
2. Telefonu ievieto stabilā turētājā, kas neaizsedz redzamību.
3. Ieslēdz balss norādes pietiekamā skaļumā.
4. Ja maršruts jāpārveido manuāli, droši apstājies.
5. Ja brauc kopā ar pasažieri, ekrāna darbības uztici viņam.
Nokavēts pagrieziens nav ārkārtas situācija. Navigācija gandrīz vienmēr izveidos citu maršrutu.
Mēģinājums pēdējā sekundē pārkārtoties, vienlaikus skatoties kartē, ir daudz dārgāks risks nekā papildu divi kilometri.
Arī automobiļa lielais ekrāns var kļūt par telefonu uz paneļa
Mūsdienu automobilī temperatūra, sēdekļu apsilde, braukšanas režīmi, radio, navigācija un dažkārt pat ventilācijas virziens atrodas vienā skārienekrānā.
Tādēļ vadītājs var pilnībā ievērot aizliegumu neturēt telefonu rokā, bet vienlaikus vairākas sekundes skatīties centrālajā displejā.
No satiksmes drošības viedokļa acīm ir vienalga, vai tās novērstas uz telefonu vai automobiļa ekrānu.
Drošākais paņēmiens ir biežāk izmantot fiziskās pogas, stūres vadību, balss komandas un iepriekš sagatavotus iestatījumus.
Ja funkcijai nepieciešams iziet cauri vairākām izvēlnēm, to labāk mainīt, kad automobilis ir droši apturēts.
Balss asistents samazina skatiena laiku, bet neatceļ domāšanu
Balss komanda var būt laba alternatīva adreses rakstīšanai vai kontakta meklēšanai.
Tomēr balss sistēmas mēdz pārprast vārdus, piedāvāt vairākus rezultātus vai prasīt papildu apstiprinājumu.
Vadītājs sāk klausīties, vai sistēma sapratusi pareizi, domā par nākamo komandu un dažreiz tomēr paskatās ekrānā.
Tādēļ balss vadība ir drošāks rīks tikai tad, ja uzdevums ir īss un vadītājs ir gatavs to pārtraukt, ja satiksme kļūst sarežģīta.
Automobilim nav obligāti jāizpilda komanda ar pirmo mēģinājumu. Vadītājam gan vienmēr jāpaliek pie ceļa.
Telefons nav vienīgais uzmanības zaglis
Kafijas krūze, ēdiens, nokritis priekšmets, skaļa saruna, bērns aizmugurējā sēdeklī, mājdzīvnieks, kosmētika, cigarete vai pat sarežģīts radio sižets var novērst uzmanību.
Atšķirība ir tā, ka telefons vienā ierīcē apvieno gandrīz visus iespējamos uzmanības novērsējus.
Tas var zvanīt, vibrēt, mirgot, rādīt tekstu, video, karti, darba saraksti un emocionālus paziņojumus.
Turklāt telefons vienmēr atrodas rokas stiepiena attālumā.
Pasažieris var palīdzēt — vai kļūt par vēl vienu ekrānu
Labs pasažieris palīdz atrast adresi, atbild uz ziņu, noregulē temperatūru un pabrīdina par sarežģītu situāciju.
Taču pasažieris var arī rādīt telefonā video, prasīt tūlīt apskatīt attēlu vai iesaistīt vadītāju emocionālā strīdā.
Vienkāršs noteikums ģimenē vai draugu lokā var būt ļoti vērtīgs: braucošam vadītājam ekrānu nerāda.
Ja informācija ir svarīga, pasažieris to pasaka vārdos vai lūdz vadītājam droši apstāties.
Bērns automašīnā: kad apstāties ir vienīgā pareizā izvēle
Raudošs bērns aizmugurējā sēdeklī var novērst uzmanību daudz spēcīgāk nekā telefons.
Vadītājs mēģina paskatīties atpakaļ, padot rotaļlietu, atrast pudelīti vai atsprādzēt nokritušu segu.
Daļu no šīm darbībām braucot nav iespējams izdarīt droši.
Labākais risinājums nav mēģināt kļūt par vienlaicīgi labāku vadītāju un vecāku. Labākais risinājums ir droši apstāties un atrisināt situāciju.
Pilsētā ātrums ir mazāks, bet pārsteigumu ir vairāk
Pie 30 vai 50 km/h automobilis dažās sekundēs nobrauc mazāku attālumu nekā uz šosejas.
Tomēr pilsētā daudz biežāk parādās gājēji, velosipēdisti, skrejriteņi, sabiedriskais transports, luksofori, izbrauktuves un pēkšņi joslu manevri.
Gājējs var iznākt no aiz stāvoša automobiļa tikai dažus metrus priekšā.
Tāpēc apgalvojums “es braucu tikai ar trīsdesmit” nav drošības garantija.
Uz šosejas ceļš šķiet mierīgāks, bet sekas kļūst lielākas
Uz šosejas vadītājs var ilgi braukt vienā joslā un justies tā, it kā nekas nenotiktu.
Tieši monotonija rada vēlmi pārbaudīt telefonu, nomainīt dziesmu vai atbildēt uz ziņu.
Taču pie 90 km/h automobilis ik sekundi nobrauc 25 metrus. Pie 110 km/h — vairāk nekā 30 metrus.
Ja priekšā braucošais strauji bremzē, pretim braucošais iebrauc joslā vai uz ceļa iznāk dzīvnieks, zaudēto sekunžu atgūšanai vairs nav pietiekama ceļa.
Bīstama situācija reti sākas ar vienu lielu kļūdu
Negadījumu bieži rada vairāku mazu apstākļu ķēde.
Vadītājs brauc nedaudz par tuvu.
Ātrums ir par desmit kilometriem stundā lielāks, nekā konkrētajā situācijā būtu droši.
Riepas ir daļēji nodilušas.
Ceļš ir slapjš.
Telefons iepīkstas.
Skatiens novēršas tikai uz divām sekundēm.
Neviena no šīm lietām atsevišķi ne vienmēr izraisa avāriju.
Kopā tās atņem distanci, redzamību, reakcijas laiku un saķeri vienā un tajā pašā brīdī.
Mīti, kuri padara telefonu bīstamāku
“Es tikai paskatos, nevis rakstu.”
Arī skatīšanās atņem vizuālo uzmanību. Lai izlasītu ekrāna saturu, smadzenēm nepieciešams laiks un izpratne.
“Es šo ceļu labi pazīstu.”
Tu pazīsti ceļu, nevis nākamo gājēju, suni, bedri vai cita vadītāja kļūdu.
“Man ir automātiskā bremzēšana.”
AEB var palīdzēt, taču tās spējas ir atkarīgas no ātruma, sensoriem, laikapstākļiem un šķēršļa veida. Tā nav atļauja neskatīties uz ceļu.
“Es protu darīt vairākas lietas vienlaikus.”
Smadzenes bieži nevis dara visu reizē, bet ļoti ātri pārslēdzas starp uzdevumiem. Katrā pārslēgšanās brīdī tiek zaudēta daļa uzmanības.
“Pie sarkanā jau nekas nevar notikt.”
Var iedegties zaļā gaisma, sākt kustēties rinda, parādīties gājējs vai operatīvais transports. Vadītājs atgriežas satiksmē ar novēlotu un nepilnīgu situācijas izpratni.
Septiņu dienu eksperiments: cik bieži telefons patiesībā tevi sauc?
Vienu nedēļu pirms katra brauciena ieslēdz režīmu “Netraucēt braukšanas laikā” un telefonu novieto tā, lai ekrāns nebūtu redzams.
Pēc brauciena paskaties, cik paziņojumu bija pienākuši un cik no tiem patiešām prasīja tūlītēju reakciju.
Daudzi vadītāji atklāj, ka gandrīz visas ziņas varēja pagaidīt desmit, divdesmit vai četrdesmit minūtes.
Eksperimenta mērķis nav pierādīt, ka telefons nav vajadzīgs. Mērķis ir nošķirt reālu steidzamību no ieraduma nekavējoties reaģēt uz katru skaņu.
Mini tests: cik daudz ceļa tu pazaudē?
Atbildi, pirms apskati pareizās atbildes:
1. Cik metru auto nobrauc vienā sekundē pie 90 km/h?
2. Cik metru tas nobrauc piecās sekundēs pie 50 km/h?
3. Vai brīvroku saruna pilnībā novērš uzmanības risku?
4. Vai telefonu drīkst turēt rokā, kamēr auto lēni ripo sastrēgumā?
5. Vai automātiskā bremzēšana garantē izvairīšanos no sadursmes?
6. Kas ir drošāk — nokavēt pagriezienu vai pārbīdīt karti kustībā?
7. Vai skaļa, emocionāla saruna var novērst uzmanību, pat ja abas rokas ir uz stūres?
8. Cik liels ir iespējamais sods par viedierīces lietošanu kustībā?
Pareizās atbildes: 1 — 25 metri; 2 — aptuveni 69 metri; 3 — nē; 4 — nē, transportlīdzeklis atrodas kustībā; 5 — nē; 6 — nokavēt pagriezienu; 7 — jā; 8 — no 25 līdz 100 eiro un viens pārkāpumu uzskaites punkts.
Divdesmit sekunžu rituāls pirms brauciena
Droša telefona lietošana sākas nevis brauciena laikā, bet dažas sekundes pirms tā.
1. Maršruts
Ievadi adresi un apskati pirmos pagriezienus.
2. Telefona vieta
Ievieto to turētājā vai novieto ārpus rokas stiepiena.
3. Paziņojumi
Ieslēdz braukšanas vai netraucēšanas režīmu.
4. Audio
Izvēlies mūziku vai raidījumu pirms kustības sākšanas.
Ja telefons atrodas kabatā, somā vai īpašā nodalījumā, lēmums to paņemt kļūst apzinātāks.
Ja ekrāns atrodas acu priekšā un katrs paziņojums iedegas, vadītājam jāpieņem jauns lēmums gandrīz pie katras ziņas.
Drošākais ieradums ir izveidot vidi, kurā nav nepārtraukti jācīnās ar kārdinājumu.
Ko darīt, ja zvans tiešām ir steidzams?
Ne katrs zvans var gaidīt līdz galamērķim.
Brīvroku režīmā īsi pasaki, ka vadi automobili un atzvanīsi, kad varēsi droši apstāties.
Ja saruna attiecas uz veselības problēmu, bērnu, negadījumu vai citu ārkārtas situāciju, atrodi drošu apstāšanās vietu.
Avārijas gaismas nepadara apstāšanos aizliegtā vai bīstamā vietā par drošu. Nobrauc no aktīvās brauktuves, izvēlies stāvlaukumu, degvielas uzpildes staciju vai citu piemērotu vietu.
Telefona klusums nav zaudēts laiks
Daudzi cilvēki automobili izmanto kā pāreju starp darbu un mājām.
Ja brauciens tiek piepildīts ar zvaniem, balss ziņām un saraksti, smadzenēm nav iespējas pārslēgties no viena dienas uzdevuma uz nākamo.
Telefona nolikšana var ne tikai uzlabot drošību, bet arī padarīt braucienu mierīgāku.
Dažkārt divdesmit minūtes bez paziņojumiem ir vērtīgākas par vēl vienu steigā atbildētu ziņu.
Vai drīkstu izmantot telefonu, ja tas atrodas turētājā?
Turētājs novērš vajadzību telefonu turēt rokā, taču tas nepadara drošu ilgstošu rakstīšanu, kartes pārbīdīšanu vai izvēļņu meklēšanu. Vienkārša balss norāžu klausīšanās būtiski atšķiras no aktīvas darbošanās ar ekrānu.
Vai pie sarkanās gaismas drīkst rakstīt ziņu?
Ceļu satiksmes likuma tiešais aizliegums formulēts attiecībā uz transportlīdzekli, kas atrodas kustībā. Tomēr telefona lietošana pie luksofora rada kavētu reakciju un risku turpināt darbību brīdī, kad auto sāk kustēties. Drošāk ir ziņu atlikt vai apstāties piemērotā vietā.
Vai viedpulksteņa pārbaudīšana ir drošāka?
Viedpulkstenis var prasīt īsāku skatienu, taču vadītājam tik un tā jānovērš acis, jāpagriež roka un jāizlasa mazs ekrāns. Tas var būt īpaši neērti un bīstami manevra laikā.
Vai viena pieskaršanās ekrānam vienmēr ir bīstama?
Risks ir atkarīgs no satiksmes situācijas, pogas atrašanās vietas un skatiena ilguma. Viena iepriekš zināma fiziska poga nav tas pats, kas mazas ikonas meklēšana izvēlnē. Jo mazāk laika acis pavada ārpus ceļa, jo labāk.
Vai austiņas pie stūres ir laba ideja?
Austiņas var samazināt spēju sadzirdēt sirēnas, skaņas signālus un automobiļa trokšņus. Pat ja konkrēta lietošana nav tieši aizliegta, no drošības viedokļa labāk izmantot automobiļa skaļruņus saprātīgā skaļumā.
Vai policija var sodīt par telefona turēšanu, ja nerakstu ziņu?
Aizliegums attiecas uz tālruņa vai viedierīces lietošanu kustības laikā, ne tikai uz konkrētu lietotni. Apgalvojums, ka vadītājs tikai skatījās laiku vai turēja ierīci, automātiski neizslēdz pārkāpumu.
Vai automātiskā bremzēšana pasargās, ja skatos telefonā?
Tā var samazināt sadursmes risku vai trieciena spēku, bet ne visos apstākļos atpazīst šķērsli un ne vienmēr spēj pilnībā apstādināt automobili. Sistēma ir drošības rezerve, nevis vadītāja uzmanības aizvietotājs.
Vai varu uzrakstīt automātisku atbildi zvanītājiem?
Jā, daudzos telefonos iespējams ieslēgt braukšanas režīmu, kas apslāpē paziņojumus un nosūta automātisku atbildi, ka pašlaik vadi automobili. To ieteicams iestatīt pirms brauciena.
Vai īsa telefona pārbaude sastrēgumā tiešām ir bīstama?
Sastrēgumā ātrums ir mazāks, bet bieži notiek pēkšņa apstāšanās un kustības sākšana. Vadītājs var iebraukt priekšā stāvošajā auto, nepamanīt motociklu starp joslām vai turpināt lietot telefonu, kad kolonna sāk kustēties.
Kā visvieglāk pārtraukt telefona lietošanu pie stūres?
Neatstāj visu paškontroles ziņā. Ieslēdz braukšanas režīmu, paslēp paziņojumus, ievadi maršrutu iepriekš un novieto telefonu vietā, kuru nevar ērti aizsniegt. Vide bieži maina ieradumu efektīvāk nekā solījums “šoreiz neskatīšos”.
Secinājums: ziņa pagaidīs, ceļš — ne vienmēr
Telefona lietošana pie stūres šķiet nekaitīga tieši tāpēc, ka lielākajā daļā reižu nekas slikts nenotiek.
Vadītājs izlasa ziņu, pārslēdz dziesmu, paskatās kartē un veiksmīgi turpina braucienu.
Šī veiksmīgā pieredze rada maldīgu pārliecību, ka prasme ir pietiekama un risks kontrolējams.
Taču satiksmes situācija, kurā vajadzīga tieši tā viena pazaudētā sekunde, iepriekš nepiesakās.
Piecu sekunžu laikā automobilis pilsētā var nobraukt veselu kvartāla posmu, bet uz šosejas — vairāk nekā futbola laukuma garumu.
Paziņojums, kas šķita steidzams, pēc desmit minūtēm bieži izrādās pilnīgi parasts. Gājējs, bremzējošs automobilis vai šķērslis uz ceļa gaidīt nevar.
Tāpēc drošākais vadītājs nav tas, kurš vislabāk prot reizē stūrēt un lietot telefonu. Drošākais ir tas, kurš izveidojis ieradumu brauciena laikā telefonu vispār neņemt rokā.
Galvenais vadītāja secinājums: pie 90 km/h viena sekunde ir 25 metri, bet piecas sekundes — 125 metri ceļa, kuru automobilis nobrauc bez pilnvērtīgas vadītāja uzmanības. Neviena ziņa nav tik svarīga, lai šo ceļa gabalu brauktu ar skatienu ekrānā.