LV 
EN 
RU 
Ir sajūtas, ko autovadītāji pazīst uzreiz, bez gariem skaidrojumiem. Viena no tām ir šī: tu neesi nobraucis neko grandiozu, neesi devies tālā izbraucienā, neesi šķērsojis pusi Latvijas, bet degviela kaut kā atkal ir pazudusi. Un ļoti bieži atbilde slēpjas nevis kilometros, bet tajā, kādi tie kilometri ir bijuši. Jo viens ir braukt vienmērīgi, paredzami un ar normālu ritmu. Pavisam kas cits ir dzīties cauri pilsētai no luksofora līdz luksoforam, no bremzēšanas līdz paātrinājumam, no cerības līdz nākamajai dusmīgajai apstāšanai. Tieši tur dzimst viens no kaitinošākajiem jautājumiem ikdienas braukšanā: cik daudz degvielas patērē sastrēgumi un tā sauktā stop & go braukšana?
No malas tas šķiet tik ikdienišķi, ka cilvēki to bieži pat neuztver kā atsevišķu problēmu. Sastrēgums it kā ir vienkārši sastrēgums. Nepatīkams, nogurdinošs, bet nu labi — dzīves daļa. Tomēr auto pasaulei sastrēgums nav tikai laika zudums. Tas ir arī degvielas patēriņa multiplikators. Un tieši tas daudzus autovadītājus pārsteidz visvairāk. Viņi skatās uz dienas maršrutu un domā: es taču nobraucu tikai tik un tik. Bet auto redz pilnīgi citu ainu: auksts starts, lēna kustība, strauja izkustēšanās, bremzēšana, tukšgaita, atkal kustība, atkal apstāšanās. Citiem vārdiem sakot, mašīnai tā nav vienkārši braukšana. Tā ir nepārtraukta cīņa ar neefektivitāti.
Tieši tāpēc šis raksts nebūs tikai par to, ka “sastrēgumi ir slikti”. Tas būs par daudz interesantāku lietu: kā tieši sastrēgumi un saraustītā braukšana apēd degvielu, kāpēc tas notiek tik agresīvi tieši pilsētās, kādas kļūdas paši vadītāji vēl vairāk saasina un kāpēc dažreiz cilvēks domā, ka viņam ir “mazs darba maršruts”, lai gan patiesībā viņš katru dienu dzīvo vienā no dārgākajiem braukšanas režīmiem, kāds vien ir iespējams.
Un jā — te būs arī ļoti daudz dzīves. Jo sastrēgumi nav tikai matemātika. Tie ir arī nervi, steiga, ieradumi, pilsētas ritms, bērnudārza loģistika, kavēšanās uz darbu, neizplānoti manevri un visas tās mazās ikdienas kļūdas, kuras kopā pārvēršas ne tikai nogurumā, bet arī degvielas čekā. Jo beigās sastrēgums autovadītājam nav tikai tas, ka viņš lēni kustas. Sastrēgums ir situācija, kur viņš lēni kustoties maksā daudz vairāk, nekā viņam šķiet.
Pirmā patiesība: sastrēgums nav tikai stāvēšana, tas ir neefektīvākais braukšanas režīms
Daudzi cilvēki intuitīvi domā, ka lielākais degvielas patēriņš notiek tad, kad brauc ātri. Un, protams, ļoti liels ātrums patiešām maksā savu cenu. Taču pilsētas satiksmē ir cita, daudz viltīgāka degvielas ēšanas forma. Tā nav vienmērīga liela slodze. Tā ir saraustīta, nepārtraukta neefektivitāte. Motors strādā, auto patērē resursu, bet reāls progress telpā ir smieklīgi mazs. Tu it kā brauc, bet īstenībā lielu daļu laika tikai dzīvo starp stāvēšanu un īsiem izrāvieniem.
Tieši šeit slēpjas visa sastrēgumu degvielas loģika. Auto vislabāk jūtas vienmērīgā ritmā, kur nav lieku kustību. Tiklīdz sākas nepārtraukta bremzēšana un atkārtota izkustēšanās, efektivitāte krīt. Jo katrs starts no vietas prasa enerģiju. Katra bremzēšana šo iepriekš ieguldīto kustību daļēji iznīcina. Un, ja tas viss atkārtojas desmitiem reižu viena maršruta laikā, tad degvielas bilance kļūst daudz skarbāka, nekā izskatās tikai no nobraukto kilometru viedokļa.
Autovadītāji to bieži jūt pēc intuīcijas, bet ne vienmēr līdz galam saprot. Viņi zina, ka “pilsēta ēd”, bet ne vienmēr spēj sev izskaidrot, kāpēc tik ļoti. Un atbilde ir vienkārša, kaut arī nepatīkama: sastrēgums ir režīms, kur auto tērē daudz, bet dara maz.
Ļoti tipiska doma no autovadītāju komentāriem: “Pēc sajūtām es pilsētā it kā nekur tālu nebraucu. Pēc degvielas sajūta tāda, it kā katru dienu vilktu piekabi pret kalnu.”
Stop & go braukšana apēd degvielu nevis vienā lielā vilcienā, bet simtos mazu zaudējumu
Viens no iemesliem, kāpēc cilvēki šo problēmu tik bieži nenovērtē, ir psiholoģisks. Lieli tēriņi mums šķiet redzamāki nekā mazi, atkārtojošies zaudējumi. Tieši tāpēc pilsētas braukšana ir tik viltīga. Neviens atsevišķs moments neizskatās katastrofāls. Tu vienkārši mazliet stāvi. Tad mazliet pabrauc. Tad atkal stāvi. Tad atkal kusties. Bet šie mazie, it kā nevainīgie cikli kopā rada ļoti nepatīkamu rezultātu.
Katru reizi, kad auto sāk kustību no vietas, tam jāpārvar inerces trūkums. Vienkārši sakot, kustību ir jāuzceļ no nulles. Tas vienmēr maksā vairāk nekā vienmērīgi uzturēt jau esošu ātrumu. Tāpēc maršruts, kurā tu 20 reizes uzsāc kustību no nulles, ir pilnīgi cita pasaule nekā maršruts, kurā vari 10 minūtes braukt vienmērīgi. Un tieši tur dzimst pilsētas degvielas absurds — it kā attālums mazs, bet auto jūtas tā, it kā būtu darījis daudz smagāku darbu.
Šajā ziņā stop & go braukšana ļoti atgādina neredzamu izdevumu modeli ģimenes budžetā. Tu neko vienu lielu neiztērē, bet visu laiku kaut kas pil. Un mēneša beigās tieši tas “pil” izrādās būtisks skaitlis.
Aukstie starti padara sastrēgumus vēl dārgākus
Ja grib saprast pilsētas satiksmes īsto brutalitāti pret degvielu, nevar ignorēt vienu faktoru, kas ļoti bieži darbojas kopā ar sastrēgumiem: aukstos startus. Ļoti liela daļa pilsētas braucienu sākas ar motoru, kas vēl nav normālā darba temperatūrā. Tas nozīmē, ka auto jau pašā sākumā dzīvo mazāk ekonomiskā režīmā. Un, ja šim aukstajam sākumam uzreiz seko sastrēgums, lēna kustība, apstāšanās un saraustīts temps, tad degvielas patēriņš kļūst īpaši nepatīkams.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc īsi rīta maršruti pilsētā bieži rada pārsteidzoši sliktu patēriņa sajūtu. Cilvēks nobrauc salīdzinoši maz, bet auto ir dzīvojis tieši tajā kombinācijā, kuru efektivitāte mīl vismazāk: aukstums, īss ceļš, daudz apstāšanos, lēna plūsma un nepārtraukta kustības atsākšana.
Īpaši aukstākā laikā tas kļūst vēl izteiktāk. Salons jāuzsilda, logi jāatkausē, motors iesilst lēnāk, satiksme bieži ir vēl smagnējāka. Un tad cilvēks pilnīgi pamatoti sāk sev jautāt: kā var būt, ka es tik maz braucu, bet tik daudz leju? Atbilde bieži vien ir skarbi vienkārša — tu nevis vienkārši brauc, tu dzīvo visdārgākajā mazā attāluma kombinācijā, kāda vien iespējama.
Raksturīgs komentārs no ikdienas braucēja: “Rīta 8 kilometri ziemā man dažreiz jūtas dārgāki nekā vakara 25 kilometri pa brīvāku ceļu.”
Sastrēgums patērē ne tikai degvielu, bet arī vadītāja pacietību — un tas vēl vairāk palielina patēriņu
Šeit sākas viena no interesantākajām daļām. Jo sastrēgums nav tikai mehānisks process. Tas ir arī psiholoģisks process. Vadītājs, kas atrodas nepārtraukti saraustītā plūsmā, kļūst nervozāks, nepacietīgāks, asāks. Un ļoti bieži viņš pats neapzināti sāk palielināt patēriņu vēl vairāk. Ne tāpēc, ka gribētu. Bet tāpēc, ka viņa braukšanas stils kļūst īsāks, agresīvāks un saspringtāks.
Tipiska aina ir ļoti pazīstama. Plūsma mazliet pakustas, un vadītājs uzreiz straujāk spiež gāzi, lai “izmantotu iespēju”. Pēc pāris sekundēm atkal jābremzē. Tad atkal neliels izrāviens. Tad atkal apstāšanās. No malas tas šķiet sīkums. Bet šāda nervoza mikrobraukšana ļoti labi pārvēršas liekā patēriņā. Jo īpaši pilsētā, kur ieguvums no šiem mazajiem uzrāvieniem parasti ir gandrīz nekāds.
Tieši tāpēc dažreiz sastrēgums “apēd” vēl vairāk nevis pats par sevi, bet kopā ar vadītāja reakciju uz to. Citiem vārdiem sakot, degvielu tērē ne tikai satiksme. Degvielu tērē arī tas, kā mēs satiksmē uzvedamies.
Reāls piemērs: 8 kilometri pa pilsētu var būt dārgāki nekā 15 kilometri brīvākā plūsmā
Šī ir viena no tām lietām, ko cilvēki sākumā uztver ar skepsi, līdz paši to sāk just savā makā. No teorētiska skatpunkta ilgāks maršruts it kā vienmēr šķiet dārgāks. Bet dzīvē 8 kilometri pa aizsērējušu pilsētu, ar vairākiem luksoforiem, lēnu plūsmu, apstāšanos, stāvēšanu un nervozu kustību, var izrādīties ļoti neefektīvi salīdzinājumā ar 15 kilometriem daudz vienmērīgākā ritmā.
Iedomāsimies divus cilvēkus. Pirmais dzīvo tuvāk darbam un katru rītu brauc cauri blīvai satiksmei. Otrais dzīvo tālāk, bet lielāko daļu maršruta veic pa plūstošāku posmu bez nepārtrauktas stāvēšanas. Pirmajam attālums ir mazāks, bet auto dzīvo neefektīvākā režīmā. Otrajam attālums lielāks, bet kustība notiek mierīgāk. Un mēneša beigās pirmais dažkārt ar pārsteigumu saprot, ka viņa “īsais ceļš” nav bijis nemaz tik lēts.
Tas ir ļoti neērts secinājums tiem, kuri domā tikai kilometros. Bet degvielas ekonomika mīl nevis īsāku maršrutu par katru cenu. Tā mīl efektīvāku maršrutu.
Labs komentārs no foruma: “Es ilgi apskaudu kolēģi, kurš dzīvo tālāk. Pēc tam sapratu, ka viņš vienkārši brauc normāli, kamēr es katru rītu lēni vāros savos 7 kilometros.”
Tukšgaita šķiet nevainīga, bet arī tā nav par velti
Sastrēgumu tēma bieži automātiski saistās ar kustību no vietas un bremzēšanu, bet nevajag aizmirst arī otru pusi — stāvēšanu ar ieslēgtu motoru. Īpaši vecākos auto vai situācijās, kur start-stop sistēma nestrādā, tukšgaita nozīmē ļoti vienkāršu lietu: auto patērē degvielu, bet nekur nebrauc. Tas ir finansiāli diezgan skarbs fakts, pat ja psiholoģiski tukšgaita šķiet mazāk “dārga” nekā strauja kustība.
Atsevišķs pusminūtes vai minūtes posms nevienu neizputinās. Bet pilsētas ritmā tukšgaita reti nāk viena. Tā atkārtojas. Pie luksofora. Pie pārbrauktuves. Pie aizsērējuša krustojuma. Pie rindas, kas it kā tūlīt kustēsies, bet tomēr nekustas. Un tieši šī atkārtošanās veido sajūtu, ka auto “ēd” pat tad, kad nekas it kā nenotiek.
Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc sastrēgumu degvielas rēķinu nevar vērtēt tikai pēc kustības. Daļa rēķina rodas tieši no stāvēšanas. Un tas, cilvēciski skatoties, ir īpaši kaitinoši — maksāt par to, ka vienkārši netiec uz priekšu.
Mazie ikdienas lēmumi var padarīt stop & go vēl dārgāku
Ir vēl viena neērta patiesība: dažreiz vadītājs pats savu sastrēguma cenu padara sliktāku, pat to nemanot. Piemēram, izvēlas maršrutu, kurš psiholoģiski šķiet īsāks vai pazīstamāks, bet reāli ir daudz saraustītāks. Brauc laikā, kur pāris minūšu agrāka vai vēlākā izbraukšana jau varētu dot jūtami plūstošāku satiksmi. Veic vairākus īsus braucienus dienā tur, kur būtu bijis iespējams tos savienot vienā. Viss šis kopā ne tikai palielina stresu. Tas arī tieši palielina degvielas izmaksas.
Ļoti tipiska ģimenes ikdienas situācija ir šāda: no rīta viens ved bērnu, vēlāk kāds cits aizbrauc uz darbu, vakarā atsevišķi brauc pakaļ bērnam, tad vēlāk vēl viens mazs veikala izbrauciens. Katrs no šiem braucieniem var būt īss, bet visi kopā dzīvo tieši tajā pašā dārgajā stop & go vidē. Un cilvēki pēc tam saka: mēs jau nekur daudz nebraucam. Tas bieži ir patiesi kilometru ziņā, bet ne izdevīguma ziņā.
Tieši tāpēc degvielas taupīšana pilsētā ļoti bieži sākas nevis no lieliem tehniskiem brīnumiem, bet no ikdienas loģistikas sakārtošanas. Jo pilsētas satiksme pati par sevi jau ir dārga. Nav jēgas to vēl papildus sarežģīt.
Dažiem auto stop & go režīms ir vēl sāpīgāks nekā citiem
Arī šis ir būtisks punkts. Ne visi auto uz sastrēgumiem reaģē vienādi. Daži auto pilsētas ritmā jūtas salīdzinoši loģiski. Citi sāk ļoti ātri parādīt savu nepatiku pret īsiem, saraustītiem maršrutiem. Jo lielāks, smagāks vai pilsētas režīmam mazāk draudzīgs auto, jo izteiktāk stop & go vide var atsisties patēriņā.
Tieši tāpēc cilvēks dažkārt kļūdās, salīdzinot tikai savu braukšanas paradumu ar citu cilvēku stāstiem. Viņš saka: bet mans draugs arī brauc pa pilsētu, un viņam viss izskatās labāk. Jā, bet iespējams, ka draugam ir citam ritmam vai citam režīmam piemērotāks auto. Un te atkal parādās būtiska doma: ne tikai sastrēgums nosaka cenu, bet arī tas, ar ko tu šajā sastrēgumā stāvi.
Tipiska doma no autovadītājiem: “Līdz brīdim, kad nomainīju auto, nesapratu, cik nežēlīgi mans iepriekšējais modelis cieta tieši pilsētas stop & go režīmā.”
Sastrēgums ir ne tikai degvielas tēma, bet arī kopējo auto izmaksu tēma
Šeit ļoti svarīgi atcerēties ko tādu, ko cilvēki bieži atceras par vēlu: sastrēgumi ne tikai palielina degvielas patēriņu. Tie arī palielina kopējo auto slodzi. Bremzes strādā vairāk. Sajūgs manuālajos auto dzīvo smagāku dzīvi. Motors biežāk dzīvo mazāk ideālā temperatūras un slodzes ritmā. Ritošā daļa tiek izmantota nepārtrauktā saraustītā režīmā. Citiem vārdiem sakot, sastrēgums autovadītājam maksā ne tikai tajā brīdī, kad viņš skatās uz degvielas cenu. Tas atstāj pēdas arī auto uzturēšanas dzīvē.
Tas nozīmē, ka ļoti intensīva pilsētas ikdiena ir dārgāka ne tikai uzpildes ziņā. Tā ir dārgāka arī tāpēc, ka visa auto ekspluatācija kļūst smagnējāka. Un šis ir punkts, ko daudzi sāk novērtēt tikai tad, kad jau sakrīt vairākas izmaksu līnijas kopā — degviela, apkope, riepas, bremzes un visa pārējā “ikdienas cena”, ko pilsēta lēnām, bet neatlaidīgi uzliek virsū.
Ko vadītājs var darīt, lai sastrēgumu rēķins būtu mazāk sāpīgs?
Pirmais un svarīgākais solis ir izbeigt sev stāstīt, ka īss pilsētas maršruts automātiski ir lēts. Kamēr šo nesaprot, tikmēr nav iespējams gudri skatīties uz saviem īstajiem izdevumiem. Otra lieta ir vērot savu maršrutu ne tikai kilometros, bet arī ritmā. Vai ir iespējams izbraukt nedaudz citā laikā? Vai ir iespējams apvienot vairākus mazos braucienus vienā? Vai ir maršruts, kas varbūt ir drusku garāks, bet plūstošāks? Dažreiz atbilde uz patēriņu slēpjas nevis auto, bet grafikā.
Treškārt, ir vērts godīgi novērtēt savu braukšanas stilu sastrēgumos. Vai es nepārvēršu katru mazo kustību par nevajadzīgu sprintu? Vai es nemaksāju papildus par savu nervozitāti? Šie jautājumi nav teorētiski. Tie ļoti tieši ietekmē, cik dārgs tev ir viens un tas pats maršruts.
Un visbeidzot — ja pilsētas stop & go režīms ir tava ikdienas realitāte, tad arī auto piemērotībai šim režīmam ir nozīme. Jo dažreiz cilvēks gadiem dzīvo ar maršrutu, kurā viņa auto nav īpaši draudzīgs, bet to sauc par normu. Tā nav norma. Tā ir dārga pieraduma forma.
Secinājums
Sastrēgumi un stop & go braukšana patērē daudz vairāk degvielas, nekā cilvēkiem patīk domāt, jo šajā režīmā auto nepārtraukti dzīvo starp kustības uzcelšanu un tās iznīcināšanu. Katra kustības atsākšana maksā, katra bremzēšana daļu iepriekšējā darba izmet ārā, tukšgaita patērē degvielu bez progresa, aukstie starti padara visu vēl smagāku, un pats vadītājs ar nervozu braukšanu bieži šo ainu saasina vēl vairāk.
Tieši tāpēc pilsētas satiksme tik bieži rada nepatīkamu sajūtu, ka degviela pazūd nesamērīgi ātri. Un šī sajūta parasti nav iedoma. Tā ir ļoti loģiska reakcija uz ļoti neefektīvu braukšanas vidi. Sastrēgums autovadītājam nav tikai kaitinošs laika zudums. Tas ir arī finansiāls sods par to, ka auto spiests strādāt režīmā, kur tas dara daudz, bet tiek ļoti maz uz priekšu.
Un varbūt tieši tas ir galvenais secinājums, ko vērts paņemt līdzi: stop & go braukšana reti izskatās dramatiska vienā brīdī. Tās dārdzība slēpjas atkārtojumā. Mazliet šeit, mazliet tur, katru dienu atkal un atkal. Un tieši tāpēc pilsētas satiksmes patiesā cena tik bieži atklājas nevis vienā čekā, bet mēneša beigās, kad autovadītājs sev godīgi pasaka — es it kā nekur tālu nebraucu, bet maksāju tā, it kā būtu darījis daudz vairāk.
Ja vēlies salīdzināt, kā dažādi degvielas cenas un patēriņa scenāriji ietekmē tavas reālās izmaksas, izmanto kalkulatoru zemāk.